Akadēmiskais centrs
“Šobrīd liekot roku uz sirds, varu droši apgalvot, ka Vācu filoloģijas bakalaura studijas bija piepildītākie un īpatnējākie gadi manā dzīvē, kādi līdz šim pieredzēti.
2016. gada izskaņā man šķita, ka attiecībā uz studiju programmu neesmu pieņēmusi vispareizāko lēmumu, bet varbūt tā lielā mērā ir ar visām dzīves izvēlēm. Man nebija sajūtas, ka Vācu filoloģija man mestu izaicinājumu, liktu augt. Tomēr skaļi nekurnēju, vieglu roku konjugēju darbības vārdus un gaidīju, kas būs tālāk. Un izdevās sagaidīt gan Gēti, gan Borhertu, gan Bahmani, tikām pie valodniecības un tulkošanas, pie referātiem un studiju darbiem, kas top melnās nakts stundās un dažubrīd liek izmisumā raut matus no galvas. Un tieši to es izbaudīju – to sajūtu, ka ir jācenšas, jāstrādā, jāiegulda sevi, lai tiktu pie vērā ņemama rezultāta. Ir briesmīgi būt kaut kur, kur nejūti izaugsmi, un es varu priecāties, ka ko tādu piedzīvoju tikai pašā pirmajā semestrī, bet lieliski saprotu, ka šāds ieskrējiena punkts nepieciešams tiem, kas uzsākuši studijas bez vācu valodas priekšzināšanām. Sākotnēji gauso mācību virzību izmantoju, lasot un rakstot vairāk kā jebkad un iesaistoties LU HZF Studentu pašpārvaldē, kur atradu savu Universitātes ģimeni.
Varu teikt, ka Vācu filoloģijas studijās esmu guvusi padziļinātu izpratni gan par valodniecību, gan par procesiem vācu kultūras telpā. Ļoti priecājos arī par iespēju pirmajos divos mācību gados apgūt zviedru valodu (līdz tam nebiju pat iedomājusies, ka spēšu lasīt zviedriski un vēl turklāt par izlasīto birdināt aizkustinājuma asaras). Otrajā kursā devos apmaiņas semestrī uz Freiburgas Alberta Ludviga universitāti. Tur gūtā pieredze, atgriežoties LU, mudināja darboties ar vēl vismaz divreiz lielāku sparu. Izjūtu ļoti dziļu pateicību pret visiem mācībspēkiem, kas, neskatoties uz salīdzinoši nelielo studējošo skaitu, joprojām ir motivēti katru lekciju un semināru veidot ar interesi un patiesu atdevi. Ģermānistikas nodaļa var lepoties ar tiešām iedvesmojošiem pedagogiem, kas motivē ne tikai akadēmiskai, bet arī profesionālai izaugsmei. Ļoti novērtēju iespēju atrast dzirdīgas ausis ne tikai saistībā ar aktuālajiem studiju darbiem, bet arī ar tulkojumiem un literatūru, kas top ārpus universitātes dzīves.
Studijas pamudināja mani ne tikai rakstīt pašai, bet arī iemēģināt roku literāro tekstu tulkošanā, kas nu jau kļuvusi par vienu no manām sirdslietām. Un, ja reiz studiju programma spējusi sniegt ko tādu, ko var nodēvēt par sirdslietu, tad ir vairāk kā skaidrs, ka lēmums kļūt par vācu filoloģi nav bijis aplams. Paldies manai fakultātei un manai Alma Mater!”
Universitātes bakalaura diploms Signei tagad ir rokā, bet tas ir tikai sākums, tāpat kā viņas studiju laikā iesāktais rakstniecības ceļš. Lai Signei un visiem citiem mūsu absolventiem pūš veiksmes ceļa vējš!
