Vienā no desmit vasaras skolas tematiskajiem virzieniem – “Nošķirtības pētījumi: prombūtnes, distancētības un pamestības sajūtu telpas” (Studies in Remoteness. Sensoria of Absence, Distance and Neglect) – piedalījās pētnieces no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Vācijas. Viņu dalību un pētījumus atbalstīja Baltijas Vācijas Augstskolu biroja finansētais projekts “Dalītās skatuves, savītās pagātnes. Performances izpēte Baltijas un Vācijas reģionā”. Vasaras skolas ietvaros pētnieces iepazīstināja ar plašu tēmu loku par izpildītājmākslas vēsturi, antropoloģiju un kultūras apmaiņu Baltijas un Vācijas reģionā.
Pēc Bärenfell (lāčādas) dejas tērpa piemēra, ko 19. gs. norvēģu jūrnieks un dzīvo izstāžu organizators Johans Adrians Džeikobsens paņēma no mamalilikullu tautas (mūsdienu Britu Kolumbijā) un atveda uz Eiropu, Linzija Drūrija (Lindsey Drury, Berlīnes Brīvā universitāte) izvērsa ideju par koloniālās antropoloģijas praksi nošķirt “dabisko” no “kultūras”. Viņa uzsvēra, ka šīs kategorijas tika veidotas kā savstarpēji konstituējošas, padarot saprotamas gan pamatiedzīvotāju rituālās prakses, gan Eiropas nacionālās tradīcijas.
Analizējot “Dahomejas amazoņu” trupas dalībnieka pēcteča Najo Brūsa (Nayo Bruce) dzīvesstāstu – no bērnības Togo līdz nonākšanai turīgās vācu fon Firkss (von Fircks) ģimenes aizbildnībā, Andrea Citlava (Andrea Zittlau, Rostokas Universitāte) pievērsās 19. un 20. gadsimta mijā zināmai praksei adoptēt āfrikāņu bērnus, kā arī analizēja iespējas šādus gadījumus apzināt un pētīt mūsdienās, izmantojot Erīnas Meningas pētniecisko pieeju, Sema Kīna eksperimentālo arheoloģiju un Saidijas Hartmanes literārās iztēles metodi.
Savā prezentācijā, analizējot etnogrāfa un Krievijas Ķeizariskās ģeogrāfu biedrības locekļa Eduarda Voltera (1856–1941) veiktos latviešu un lietuviešu tradicionālās kultūras pētījumus, Vida Savonakaite (Vida Savoniakaitė, Lietuvas Vēstures institūts) demonstrēja, kā vācbaltiešu akadēmiskā vide bija saistīta ar sava laika etnogrāfijas, antropoloģijas un filozofijas teorijām un kā Voltera darbs Krievijas Impērijas uzdevumā pārklājās ar tā laika latviešu un lietuviešu politiskajiem mērķiem.
Neatkarīgā pētniece Anne-Līsa Maripū (Anne-Liis Maripuu) un Valda Vidzemniece (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) savā prezentācijā analizēja vācu, latviešu un igauņu savstarpējo ietekmi uz modernās dejas attīstību visās trijās valstīs 20. gadsimtā. Tāpat viņas vērtēja, kā 20. gadsimta 30. gadu mainīgais politiskais klimats pārveidoja šo māksliniecisko apmaiņu un kā modernā deja mijiedarbojās ar nacionālās identitātes veidošanos un izpausmi Latvijā un Igaunijā.
Baltijas-Vācijas Augstskolu biroja projektu finansiāli atbalsta Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests (DAAD) no Vācijas Ārlietu ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem.
