Klausies raidījuma 1. epizodi LSM.lv vai Spotify!
Kautrība tuvoties sapnim…
Kad tu saprati, ka būsi aktrise?
Sapnis par aktrises profesiju man bija kopš 12 gadu vecuma, kad pirmo reizi Dailes teātrī ieraudzīju uz skatuves Andri Bērziņu un biju pārņemta ar izrādi “Sapnis vasaras naktī” un teātra gaisotni. Šķita, ka ar mani notiek kaut kas maģisks. Mājup ejot, visu ceļu raudāju aiz saviļņojuma. Mamma nesaprata, kas ar bērnu notiek. No tā brīža teātris man likās ļoti magnētisks, sevišķs un sāku uz to klusi tiekties. Līdz 25 gadu vecumā sapratu, ka tas vilciens sāk strauji no manis attālināties un jāpaspēj ielēkt pēdējā vagonā.
Biju pārāk bikla un kautrīga, lai tuvotos savam sapnim ātrāk. Tāpēc arī studēju Filoloģijas fakultātē, pat nemēģināju stāties aktieros. Teātrim tuvākais šķita literatūra. Biju ļoti izteikts grāmatu tārps, ārkārtīgi patika lasīt, domāju, ka tā atradīšu kaut ko sev dvēselei. Tā pirmā no manām četrām augstākajām izglītībām ir iegūta tieši Latvijas Universitātē.
Kāpēc Latvijas Universitātē?
Tāpēc, ka toreiz nebija daudz variantu, kur mācīties. Tas bija 1986. gads. Latvija vēl nebija brīva. Bija dzelzs priekškars, un studijas ārzemēs nebija reālas. Latvijas Universitātē bija latviešu valodas un literatūras atzars, kas mani interesēja, un turp arī gāju.
Vai apsvēri arī citus variantus?
Jā. Man visu mūžu šķitusi valdzinoša arī medicīnas joma. Vienmēr gribējies saprast, kas ar cilvēku notiek. Kopš bērnības visiem, kam vajadzējis, pārsienu brūces. Man nav bail no strutām, asinīm, nav problēmas izņemt kādam ērci no jebkuras vietas. Līdz ar to interesanti šķita apsvērt domu par kādu medicīnas specialitāti. Bet, tā kā ķīmija nebija man mīļākais mācību priekšmets, nobijos, un tas ir palicis, teiksim, hobija līmenī.
Daudzus interesē, kā nonākt līdz pirmajam darbam pēc augstskolas. Kāds bija tavs stāsts?
Mana darba dzīve sākās jau Universitātes pirmajā kursā. Uzzināju, ka Operā ir pieejama pasniedzējas vieta un es aizgāju pasniegt… mēteļus. Garderobē. Tolaik tas bija diezgan labs darbiņš - 40 rubļi mēnesī, un turklāt varēja vēl tikpat nopelnīt, iznomājot binokļus. Dabūjot šo darbiņu, no priekšgājēja par 30 rubļiem bija jānopērk vecs koferītis, kas pilns ar antīkiem binoklīšiem, kurus skatītājiem, īpaši balkonā, par kādiem pāris rubļiem varēji iznomāt, un tā tika laba papildnaudiņa. Tā kā mani vecāki nebija turīgi cilvēki, jo mamma bija pārdevēja grāmatnīcā un tētis sākotnēji strādāja rūpnīcā VEF par elektroaparatūras regulētāju, man nācās savu kabatas naudu nopelnīt pašai.
Vai pēc tam izdevās tikt darbā, kas saistīts jomu, kurā studēji, filoloģiju?
Jā, tur palīdzēja personiskie kontakti, kas Latvijā vienmēr ir bijis populāri. Manu vecāku vedējtēvs dzejnieks Jāzeps Osmanis, kurš vadīja izdevniecību “Sprīdītis”, piedāvāja korektores darbu. Protams, to gribēju, jo skola un skolotājas darbs man šķitis pievilcīgs, varbūt ne gluži skolā, bet vienmēr gribējies strādāt ar pieaugušiem cilvēkiem, kas arī vēlāk īstenojās. Un tā es divus gadus nostrādāju par korektori. Pēc tam aizbraucu uz Dāniju pastrādāt par aukli, jo gribējās labāk apgūt angļu valodu. Atgriežoties strādāju reklāmas jomā tajā pašā “Sprīdītī”. Un tad uzņēma aktieros, kas notika ik pa četriem gadiem. Beidzot biju tikusi pāri savam kautrīgumam. Kā gāju iestāties, tā laimējās.
Dedzība ir supervalis
Kāds bija tavs spilgtākais studiju laika piedzīvojums?
Ir daudz jauku atmiņu no studentu vakariem, karnevāliem, pasākumiem ar dejām un priekšnesumiem. Man vienmēr ir gribējies būt dzīves mutulī. Biju arī viena no tiem, kas Filoloģijas fakultātē organizēja kultūras dzīvi. Man bija neparasts amats - noformētāja. Zīmēju visādus plakātus, kaut gan man nav mākslinieciskās izglītības. Jau tolaik gribējās sevi apliecināt kaut kā vizuāli.
Viens no noturīgākajiem nospiedumiem atmiņā ir no latīņu valodas pasniedzējas Ināras Ķemeres. Viņa bija apbrīnojami dedzīga. Pasniegšanas maniere bija tāda, ka viņa vienmēr iebrāzās auditorijā, uzrakstīja uz tāfeles kaut kādu latīņu frāzi un teica: “Nu redzat, redzat, ko es jums esmu sagatavojusi?!” Mēs vienmēr blenzām tā kā auni uz vārdiem, neko jau tur nevarēja saprast. “Nekas, nekas, ka nesaprotat, es tūlīt jums izstāstīšu,” viņa noteica un metās šķetināt, kāpēc vārdkopa ir tāda un parasti nav tāds locījums, bet šis ir tik neparasts savienojums… Viņa bija tik ļoti spridzīga savā pašizpausmē. Mēs vienkārši skatījāmies viņā ar atkārtu žokli un smaidījām līdz ausīm. Likās, ka pasaulē nav nekā interesantāka par latīņu valodu.
Viņa ir kļuvusi par paraugu visam mūžam, ka dedzība ir viens no supervaļiem, uz kā vispār balstās spoža izdošanās, harizmātiska pašizpausme, lai cilvēki klausītos kā piekalti. Pamatā ir dedzība un kaisme, griba pašam interesēties, šķetināt un vēlme sadarboties.
Tavā grāmatā varam izlasīt visādus bērnības piedzīvojumus. Varbūt atmiņā ir palikusi kāda studiju laika izgāšanās, ko varbūt tagad uztver ar humoru?
Man ir laikam tāds ļoti neparasts smadzeņu tips, ka apzināti vai neapzināti dzēšu negatīvo informāciju. Tas palīdz nesabrukt zem visādu negatīvu iespaidu sloga, kuru noteikti netrūkst. Minēšu gadījumu, no kā esmu guvusi mācību. Bija jākārto fonētikā eksāmens pie Jāņa Kušķa. Tāds skrupulozs, ļoti pedantisks pasniedzējs. Biju gatavojusies, bet atbildot nebiju pārāk precīza. Viņš man gribēja likt trijnieku, un tas nozīmētu, ka zaudēju stipendiju. Zinot, cik vecākiem grūti ar naudu, tas uzdzina pilnīgu paniku un spontāni apraudājos. Viņš apžēlodamies ļāva padomāt un kārtot vēlreiz.
Laimējās. Atbildēju labi, un viņš mani izlika “4”. Tāda manipulācija ar emocionalitāti man godu nedara, esmu paņēmusi šo gadījumu sev zemapziņas failā līdzi, lai nekad dzīvē vairs tā nerīkotos. Lai arī bija skaisti, dabūju stipendiju, jo viss kārtībā, uzskatu, ka ir jābūt pašcieņai. Toreiz man tās drusku pietrūka.
Pārtikt no idejas un tiekšanās uz sapni
Bet kas ir vieglāk aktrisei spēlējot - raudāt vai smieties?
Abi ir grūti, ja netiec līdz lomas kodolam. Raudāt ir gandrīz vieglāk, tur pietiek ar precīzu sajūtu. Bet tādi organiski un dzidri smiekli faktiski uz skatuves iespējami gandrīz tikai tad, kad pa īstam arī cilvēciski apsmejies, tur grūtāk nomānīties. Dzīvi, dzidri un garšīgi smiekli ir grūtāk.
Garšīgi… Mmm, garšīgi paēst laikam ir viena no labākajām studenta izvēlēm?
Dzelzs priekškars jau bija kritis un mācījos aktieros. Bijām Jaunā Rīgas teātra kurss, mācījāmies teātra pagrabā, kur burtiski pārtikām no druskām. Man no mājām vienmēr līdz bija biešu salāti (no bietēm, siera un majonēzes), jo manai vecmāmiņai bija lauki un bietes. Kursabiedri salikām pa kapeiciņām kopā, lai sanāk 20 santīmi un var nopirkt rupjmaizes kukuli. Un tad manus biešu salātus sasmērējām uz maizes šķēlēm, un viss kurss varēja no tā paēst. Tas bija kuriozs, kā mēs tur pārtikām gandrīz no melnas kafijas vien, ko arī bija grūti dabūt. Tā ka brīžiem studiju laikā ir dzīvots ekstrēmi. Gan jau arī tagad dažam labam studentam nav daudz kas vairāk par roltona paciņu dienā. Mēs arī pabaudījām, ko nozīmē pārtikt no idejas un tiekšanās uz sapni, ko es arī tiešām novēlu katram - vajag uzdrošināties iet uz saviem sapņiem.
Tas ir burvīgs novēlējums. Bet kas bija tavs labākais lēmums studiju laikā?
Labākais lēmums bija tomēr apzināties savu īsto aicinājumu. Trešajā kursā, paralēli studijām universitātē, sāku iet aktieru sagatavošanas kursos. Man laimējās iekļūt aktieros, un tad visu uzmanību fokusēju uz to savu nākamo profesiju.
Labs lēmums bija arī no vecāku puses, kuri mani piespieda, lai tomēr pabeidzu Universitāti. Jo pēc 4. kursa man bija mērķis kļūt par aktrisi un negribēju visu to sviestu, kas jāmācās, piemēram, padomju dzeju. Bet vecāki apsēdināja mani pretī uz dīvāna un lēni un pacietīgi izskaidroja, ka “papīrs” noderēs. Un viņiem izrādījās taisnība. Viņi pielauza, lai tomēr izturu līdz galam. Un rezultātā tie pieci gadi tiek pielīdzināti maģistra grādam, kas ļoti noderēja, kad stājos doktorantūrā. Man bija bakalaura grāds aktieros, divi maģistra grādi: Kultūras akadēmijā un - Universitātē. Uzreiz tie papīri ir ļoti stipri, un tu doktorantūrai esi pat stipri vēlams ar visu savu dīvaino biogrāfiju un Helēnas lomu bagāžā.
Dzīvot ar pilnu krūti
Kādas prasmes, zināšanas tu ieteiktu apgūt ikvienam jaunietim, neatkarīgi, vai viņš jau studē vai vēl ir tikai vidusskolā?
Uzskatu, ka ārkārtīgi svarīgi ir tomēr mācīties tālāk, jo tieši tur tu satiec līdzdomātājus, iemanto ja ne gluži draugus, tad domubiedrus visam mūžam. Arī saviem dēliem, kad viņi nevarēja īsti izšķirties, teicu, ka obligāti vajag iet studēt, jo tur satiksiet savējos, tikpat kolosālus un foršus cilvēkus kā jūs paši, kuriem acis spīd uz vienu lietu.
Aizejot uz studiju virzienu, kurš saista, šķiet fascinējošs, apkārt ir tavējie un tur rodas kontakti un sadarbība. Skatos arī, kā maniem dēliem tagad tas ļoti palīdz, jo ir satikuši cilvēkus, ar kuriem pēc tam ir interesanti dzīvē uzturēt sakarus un var arī bīdīt lietas un projektus, un darīt skaistus darbus.
Sarunā ieminējies, ka ārpus studijām darbojies par dekoratori. Kā ir vislabāk izmantot studiju laiku ārpus lekcijām?
Ai, mīļie, es jums novēlētu vienkārši dzīvot ar pilnu krūti. Vajag riktīgi bučoties vārtrūmēs, apskauties, būt tiešām jauniem, vitāliem cilvēkiem, tikties, būt kopā, runāt, varbūt arī kopā kaut kādas delverības sastrādāt, jo kad tad vēl, ja ne studiju laikā?! Tur ir tā vide, kur ir interesanti kopā būt. Man liekas, ka ļoti svarīgi ir arī nepamest novārtā savus vaļaspriekus.
Studiju laiks atver arī radošumu. Vajag vienkārši pilnvērtīgi izmantot to, ka esam enerģijas pilni, kamēr esam jauni! Tas nozīmē arī nepamest novārtā savus mīļos -aizbraukt pie omītes, sabučot viņu, aizvest produktus. Jā, tuvojas seminārs, tam vajag gatavoties, bet jāatceras, ka bez tā visa ir arī mūsu mīļie, kuriem mūsu tuvums ir vērtība un viņu tuvums mūsu dzīvē ir vērtība. Tā kā tas nedrīkstētu palikt ēnā. Lai arī cik cītīgi mēs studējam, jāatrod laiks savējiem.
Mums ir iedibināta tradīcija, ka iepriekšējais raidījuma viesis uzdod jautājumu nākamajam, nezinot, kurš tas būs. Tev jautā Latvijas Radio 5 programmu vadītāja Lota Ulmane: ko savā dzīvē esi upurējusi karjeras dēļ? Un vai tas bijis tā vērts?
Tā kā esmu šo to upurējusi, no tā izdaru secinājumus un turpmāk dzīvē nekad vairs tā negribu rīkoties. Laikam maģistra grāda dēļ savā ziņā upurēju savu mazo puiku un būšanu viņam tuvumā.
Atceros diezgan smieklīgu gadījumu. Es aizeju uz bērnudārzu. Un tur pie sienas pielikti audzinātājas uzrakstīti stāstiņi, ko kurš bērns palīdz mājās. Pēterītis izslauka istabu, Anniņa nomazgā traukus. Bet ko dara mani bērni? Mani puikas Kārlis un Matīss raksta: “Mēs skatāmies multfilmas, lai netraucētu vecākiem.” Smējos pilnā balsī un gandrīz asarām birstot. Nosēdinu bērnus pie “Avārijas brigādes”, lai viņi netraucē man rakstīt maģistra darbu, un viņi to uztver kā misiju, tā viņi palīdz mammai… Izklausās krimināli. Domāju, ka diezin vai tas bija tā vērts, jo bērnam bērnība paiet tik ātri, kur ir svarīgs katrs kopā būšanas mirklītis.
Tagad vairs tā nedaru. Kad rakstīju doktora darbu, nosolījos, ka mana veselība tāpēc necietīs un nebūs nekādu bezmiega nakšu vai kafijas pa naktīm, nebūs sabojātu attiecību ar radiem, draugiem un ģimeni. Un es taču dabūju to gatavu! Centos laiku saplānot, lai var to izdarīt normāli, nevis kāpjot pāri līķiem.
