Baltijas Universitāti atceramies dažādās vēsturiski un sociāli relevantās sakarībās, tomēr ļoti būtisks šīs augstskolas pienesums ir augstākās izglītības nozīme sabiedrības un nācijas dzīvē. Augstskola ir izšķirošs nācijas noturīguma un identitātes parametrs. Nācijām piemīt noteiktas pašsaglabāšanās kapacitātes, taču savu iespēju un spēju izvērsums pāri elementāras pašsaglabāšanās slieksnim (valoda, ikdienas tradīcijas) modernajā pasaulē tām nozīmē savas sociāli politiskās un intelektuālās resiliences jeb noturības veicināšanu un refleksijā balstīta dzīvesspēka – spējas kreatīvi pārvarēt krīzes un sarežģītas vēsturiskas konstelācijas, satricinājumus un sociāli politisko procesu ambivalences – uzturēšanu. Šī valstiskā un intelektuālā noturība nozīmē ne tikai paveiktā turpināšanu, kvalitatīvu kopšanu, bet arī nācijas mantojuma radošu un inovatīvu attīstību un pilnveidi. Šajā nācijas būtiskajā segmentā izšķiroša loma ir augstskolām. Izcils resiliences paraugs ir Baltijas Universitātes unikālā pieredze. Tā bija vēsturiski nozīmīgs latviešu, igauņu, lietuviešu dzīvesspēka un sadarbības piemērs. Baltijas Universitāte uzskatāmi demonstrēja augstākās izglītības nozīmi nācijas noturīgumā un nacionālajā identitātē.
Baltijas Universitāte
1946. gadā Baltijas valstu augstskolās starpkaru periodā strādājušie bēgļi sagrautajā Vācijā, angļu okupācijas zonā nodibināja latviešu, lietuviešu un igauņu bēgļiem domātu augstskolu – Baltijas Universitāti, kurā studentu skaits jau pirmajā gadā pārsniedza pusotru tūkstoti. Baltijas Universitāte darbojās tikai trīs gadus, taču šajā īsajā laika sprīdī savās astoņās fakultātēs totāla materiālā nodrošinājuma trūkuma apstākļos spēja iedibināt un attīstīt tāda līmeņa studiju un zinātnisko darbu, ka šīs augstskolas studiju pieredzi un izdotos diplomus atzina pasaules akadēmiskās institūcijas, un līdztekus tam vēl arī izvērsa plašas kultūras un sporta aktivitātes.
Pārsteidz neatlaidība, ar kādu par Baltijas Universitāti pie britu militārās administrācijas cīnījās augstskolas dibinātāji un vadītāji, un vēl jo vairāk pārsteidz tā pašaizliedzība un stipros ideālos balstītā motivācija, kas pusbadā un milzīgās sadzīviskās grūtībās dzīvojošajiem mācībspēkiem un studentiem lika kara sapostītās telpās izvietoto augstskolu un tās studiju un zinātnisko darbu izvirzīt neapšaubāmas prioritātes statusā. Tāpēc Baltijas Universitāte ne tikai raisa visdziļāko cieņu un apbrīnu, bet arī rosina uzdot jautājumus – kas bija tie īpašie cilvēki, kas šo fenomenu radīja un uzturēja, un kas bija tie īpašie apstākļi, kas radīja šādi domājošus cilvēkus. Šie jautājumi savukārt mudina caur Baltijas Universitātes pieredzes prizmu vērtējoši paskatīties uz augstskolas un augstākās izglītības prestižu un lomu mūsdienu sabiedrībā. Šie jautājumi tika aplūkoti Baltijas Universitātes dibināšanas 80. gadadienai veltītajā starptautiskajā konferencē “Intelektuālā resilience un augstākās izglītības komponents nacionālajā identitātē”.
Konference
Konferenci atklāja LU Senāta priekšsēdētāja un HZF dekāne profesore Dace Balode un Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa. Savās ievadrunās viņas uzsvēra vairākas savstarpēji saistītas jēdziena resilience nozīmes nācijas, valsts un kultūras kontekstā, starp kurām ir sociālā un politiskā noturība un dzīvesspēks, taču arī aktīva pretošanās spēja un intelektuālo resursu kapacitāte sarežģītos vēstures posmos un laikos.
Konferences ievaddaļā par tās pamattēmu izteicās arī LU HZF tenūrprofesors sociālajā filozofijā Raivis Bičevskis un Guntis Bērziņš, inženieris un studentu korporācijas Fraternitas Cursica pārstāvis, kura vecāki darbojās universitātē kā mācībspēki, un LU daudzināts mecenāts.
Konferences pirmajā sesijā “Ideāli un iespējas: Baltijas Universitātes vēsture” referātus nolasīja Evita Feldentāle (“Baltijas Universitātes dibināšana, darbība un slēgšana”), Viesturs Zanders (“Baltijas Universitāte publikācijās un dokumentos”) un konferences organizācijas locekle Kristīne Beķere (“Augstākās izglītības nozīme trimdā”).
Konferences otrā sesija “LU mācībspēki Hamburgā un Pinebergā starp Latviju un akadēmisko darbību pasaules kontinentos” vairāk pievērsās Baltijas Universitātei tās mācībspēku dzīvju un likteņu perspektīvā. Sesijā runāja Paulis Paulins (“Profesors Fricis Gulbis – Latvijas fizikas tēvs un patriots, Baltijas Universitātes izveidotājs un prezidents”), LU HZF asociētais profesors Andris Šnē (“Arheologs Eduards Šturms: zinātniskā un sabiedriskā darbība Latvijā un trimdā”, Zane Rozīte (“Sievietes - Baltijas Universitātes mācībspēki: skaitļi un pieredze”).
Konferences trešā sesija “Augstskola un augstākā izglītība mūsdienu sabiedrībā - vai tiešām prioritāte?” bija vērsta uz mūsdienu situāciju universitāšu sadarbībā un augstākās izglītības lomu sabiedrībā. Šajā sesijā runāja Potsdamas Universitātes Apgaismības kultūru profesūras līdzstrādnieks Dr. Kaspars Renners (“Herder’s Idea of Education today”) no Vācijas, kā arī LU tenūrprofesors Raivis Bičevskis (“Universitātes izglītības ideāli un posthumbolta laikmets”).
Konferences noslēgumā starp auditoriju un konferences referentiem raisījās saruna, kurā izskanēja kopīga vēlme un aicinājums tematiski līdzīgos pasākumos dalībnieku pulkā sastapt ne tikai akadēmiķus, bet arī valsts izglītības ierēdniecību un augstskolu vadības plašāku pārstāvniecību. Sarunas beigās atmiņās un pārdomās par Baltijas Universitātes laikiem dalījās Guntis Bērziņš un konferences izskaņā par tās galvenajiem akcentiem vēlreiz atgādināja profesore Dace Balode.
Pateicība konferences organizatoriem un atbalstītājiem – LU HZF Latvijas vēstures institūts, LU HZF Starpdisciplinārais Vācijas pētījumu centrs, LU Humanitāro zinātņu fakultāte, Valsts kultūrkapitāla fonds, Potsdamas Universitāte
Pasākumu atbalsta arī LZP FLPP projekts “Aizmirstie filozofi: Ērika Zēla un Kurts Štafenhāgens Rīgas Herdera institūtā un pasaulē” (lzp-2023/1-0216) un DAAD GIP (Vācijas studiju institūta partnerība), Potsdamas–Tartu–Rīgas projekts Kopīgais kultūras mantojums Vācijā un Baltijas valstīs.
