LU konference“Kāds sakars man ir ar manas vecmāmiņas likteni?” Ar šo jautājumu autore uzsāk savu ceļu dzimtas vēstures meklējumos, cenšoties saprast un savienot pavedienus senču tīklā. Īpašu uzmanību viņa pievērš savas vecmāmiņas Dagmāras Šulcas dzīvesstāstam – viņa dzimusi Tartu (Dorpat) 19. gadsimta beigās un piedzīvojusi gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara liktenīgos politiskos un sociālos satricinājumus, līdz 1947. gadā sāka jaunu dzīvi Štutgartē.
Gandrīz divas desmitgades vēlāk turpat dzimst arī autore – kā kara paaudzes mazbērns, un pieaugot viņa sāk apzināties, cik cieši viņas identitāte ir savīta ar dzimtas vēsturi, kas saistīta ar Baltijas reģionu.
Viņas mātes dzimta nāk noTartu Igaunijā, kur 19. gadsimta vidū tika atvērta viena no pirmajām nozīmīgākajām fotostudijām – Carl Schulz. Trīs paaudžu garumā un teju gadsimtu šī vācbaltiešu dzimta ir atstājusi paliekošas pēdas Dziesmotās revolūcijas zemē. Vecvectēvs Karls Šulcs visu atlikušo dzīvi pavadīja Rīgā, kur viņam piederēja liela fotostudija Nikolaja bulvārī. Visi viņa dēli vadīja fotostudijas dažādās Baltijas pilsētās – Dorpat/Tartu, Rīgā, Libau/Liepājā un Majorenhof/Majoros.
Tā kā vecmāmiņa vairs nav dzīva, autore savā pētniecībā balstās uz pierakstiem, dokumentiem un fotogrāfijām no tā dēvētās “zaļās kastes”. Taču, lai izveidotu nākotnē balstītu biogrāfisku pašapziņu un stiprinātu ģimenes pašvērtējumu, viņa savā darbā iekļauj arī citus atklāsmes avotus – gan emocionālus, gan vēsturiskus.
Sofija Panička, dzimusi 1966. gadā, studējusi vācu valodu un literatūru, pedagoģijas zinātni un Valdorfa pedagoģiju. Viņa ir pasniedzēja Valdorfa izglītības, iekļaušanas un starpkultūru izglītības institūtā Alanus Universitātē Manheimā. Papildus zinātniskām publikācijām viņa raksta prozu biogrāfisko pētījumu laukā un kā kara paaudzes mazbērns ir aktīvi iesaistījusies kara traumu starppaaudžu pārmantošanas jautājumu pētniecībā. No mātes puses viņa ir radiniece vācbaltiešu Šulcu un Bēmu dzimtām.