"Nevis darbs, bet goda pienākums": pētnieces starptautiskajā dialektologu un ģeolingvistu biedrības kongresā

Kongresa vienojošā tēma – Ģeolingvistika pāri robežām. Kongresa mērķis – veidot auglīgu un ilgtspējīgu sadarbību un veicināt ideju apmaiņu visos dialektoloģijas un ģeolingvistikas jautājumos. 

Kongresu atklāja Vācu valodas atlanta pētniecības centra direktors Alfrēds Lameli (Alfred Lameli), sveicot visus klātesošos un iepazīstinot ar institūta un Marburgas Universitātes vēsturi: profesors runā uzsvēra pētniecības centra 150 gadu ilgo pieredzi lingvistiskās variācijas izpētē un dokumentēšanā un akcentēja kongresa tēmas nozīmi, uzsverot robežas kā saskarsmes, mijiedarbības un valodas pārmaiņu telpu. Tika norādīts, ka mūsdienu ģeolingvistikai jāņem vērā gan mobilitāte un tehnoloģiju attīstība, gan valodu daudzveidības vēsturiskie un lokālie aspekti.

Savukārt Starptautiskās dialektologu un ģeolingvistu biedrības prezidente Manuela Nevači (Manulea Nevaci) uzsvēra biedrības nozīmi dialektoloģijas un ģeolingvistikas attīstībā, kā arī kongresa tēmas aktualitāti. Tika norādīts, ka mūsdienu lingvistisko variāciju būtiski ietekmē mobilitāte, daudzvalodība, digitālā saziņa un starpnacionālā mijiedarbība, tāpēc nepieciešams pārskatīt tradicionālās pētniecības perspektīvas. Kongress tika raksturots kā starptautisks forums ideju apmaiņai, inovatīvu pieeju apspriešanai, sadarbības veidošanai un jaunu skatījumu meklēšanai lingvistiskās variācijas izpētē, tā ir vieta kur satiekas akadēmiskās paaudzes, veidojot dialogu starp tradicionālo un moderno. Biedrības prezidente arī uzsvēra, ka dialektu pētniecība nav darbs, bet gan goda pienākums. 

Ceļa vārdus kongresam teica arī Marburgas Universitātes prezidents profesors Tomass Nauss (Thomas Nauss), akcentējot valodas, īpaši dialektu, pētniecības nozīmi mūsdienu globālajā pasaulē. 

Kongresa referātu sesijas noritēja četras dienas, katru dienu sākot ar plenārsēdes referātiem. Plenārsēžu referenti bija Karlota de Benito Moreno (Carlota de Benito Moreno), kura pievērsa uzmanību variāciju dinamikai Rietumkanāriju salās, Nikola Vuletičs (Nikola Vuletić) – aplūkoja ģeolingvistisko pieredzi un perspektīvas Istras pussalā, Barbara Planka (Barbara Plank) runāja par cilvēkcentrētiem lielajiem valodas modeļiem iekļaujošām valodu tehnoloģijām, un Eivinns Nesa Torgešens (Eivind Nessa Torgersen) – pievērsās fonētisko pārmaiņu procesiem Londonas angļu valodā.

Konferences darbs notika vairākās paralēlās sekcijās, kas skāra dažādas ar dialektoloģiju un ģeolingvistiku saistītas tēmas: ģeolingvistika pāri robežām; dialekts un sabiedrība; leksika; dialektu avoti: teksti, vārdnīcas, atlanti, korpusi; ģeolingvistikas un dialektoloģijas vēsture; sintakse; morfoloģija; digitālā pieeja dialektoloģijai un ģeolingvistikai; fonētika un fonoloģija; pragmatika. 

Kongresa laikā norisinājās arī Starptautiskās dialektologu un ģeolingvistu biedrības sēde un biedrības prezidenta un padomes vēlēšanas. Par biedrības prezidenti atkārtoti ievēlēja Manuelu Nevači no Rumānijas. Paldies vārdi par vairāk nekā 20 gadu darbu redaktores amatā tika teikti biedrības izdevuma „Dialectologia et Geolinguistica” redaktorei Astrīdai van Nālai (Astrid van Nahl). Par jauno redaktoru tika ievēlēts Augsburgas Universitātes profesors Joahims Štefens (Joachim Steffen), kura galvenās zinātniskās intereses ir daudzdimensionāla lingvistiskā ģeogrāfija, valodu kontakti, korpuslingvistika u. c.

Nākamais kongress plānots 2029. gadā Turīnā, Itālijā. 

Anna Stafecka referātā “Dialekts un standartizētā valoda Latgalē” pievērsa uzmanību Latgales izloksnēm un uz to pamata izveidotajai latgaliešu rakstu jeb standartizētajai valodai, tās sarežģītajai attīstības gaitai. Tika analizēti arī vairāki termini latgaliešu rakstu valodas apzīmēšanai un uzsvērts, ka Latgalē tiek runātas latviešu valodas augšzemnieku dialekta izloksnes ar savu vēsturiski izveidojušos latgaliešu rakstu valodu. Tika raksturota izlokšņu un rakstu valodas mijiedarbība un konstatēts, ka rakstu valodas lietojums kultūras un garīgajā sfērā ir veicinājis arī izlokšņu saglabāšanos. Tika aplūkots arī latgaliešu rakstu valodas stāvoklis mūsdienās, tās aizsardzība un attīstības veicināšana, ko nosaka Valsts valodas likums. 

Regīna Kvašīte referātā “Mūsdienu dialektālā leksikogrāfija Lietuvā un Latvijā” apskatīja valodas teritoriālo paveidu vārdnīcas, kas  gan Lietuvā, gan Latvijā sāktas izdot 20. gs. 70. gados. Līdz šim Latvijā ir izdotas sešas, bet Lietuvā 20 vārdnīcas.

Konstatēts, ka vārdnīcu nosaukumos atspoguļojas abu valodu terminoloģijas daudzveidība. Latviešu valodā sastopams tikai termins izloksne, savukārt lietuviešu valodā biežāk izmantots mazākas teritoriālās vienības nosaukums šnekta (vai daudzskaitlis šnektos), tomēr samērā izplatīts ir arī svešvārda dialektas pašcilmes sinonīms tarmė, kas nav precīzi.

Tika pievērsta uzmanība arī tam, ka lietuviešu un latviešu valodniecībā pastāv dažādi viedokļi par dialektālās leksikogrāfijas izdevumiem – vieni valodnieki tos uzskata par vispārīgajām, citi par speciālajām vārdnīcām. Pēc tajās iekļautās leksikas abās valodās dialektu vārdnīcas iedala pilna tipa un diferenciālajās. Konkrēto izdevumu autori to mēdz raksturot ievadā, tomēr ne visos izdevumos tas ir izdarīts.

Liene Markus-Narvila referātā “Lejaskurzemes izloksnes laika lokos” ielūkojās Lejaskurzemes izlokšņu izpētē un nozīmē mūsdienās. Tika raksturotas galvenās izlokšņu īpatnības, pievēršoties to fonētikai, gramatikai un raksturīgajam vārdu krājumam. Tika uzsvērts, ka Lejaskurzemes izloksnes ir daudzveidīgas un tajās sporādiski vēl līdz mūsdienām saglabājušās senākās raksturīgākās valodas pazīmes. Tika minētas 17. un 19. gs. vārdnīcas un 20. gs. nozīmīgākie agrīnie pētījumi par Lejaskurzemes izloksnēm, kuros galvenā uzmanība tika pievērsta atsevišķu vietējo izlokšņu fonētikai, gramatikai un leksikai, norādot, ka šie pētījumi bija fragmentāri un neaptvēra visu Lejaskurzemes teritoriju.

Tāpat referātā tika norādīts, ka tradicionālās izlokšņu pazīmes joprojām sastopamas dažādu paaudžu runā, tostarp ikdienas neformālajā saziņā. Tika apskatīta iespēja, ka Lejaskurzemē veidojas reģionāls runas paveids jeb reģiolekts, kas atrodas starp tradicionālo izloksni, sarunvalodu un literāro valodu, secinot, ka Lejaskurzemes izlokšņu izpēte ir nozīmīga gan Latvijas valodas daudzveidības, gan kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas ziņā. Vienlaikus tika uzsvērts, ka Latvijā nepieciešami plašāki un metodiski vienoti pētījumi, lai precīzāk noteiktu iespējamā Lejaskurzemes reģiolekta attīstību, izplatību un robežas.

Plašāk par kongresu XIth Congress of the International Society for Dialectology and Geolinguistics (SIDG) mājaslapā.

Pētījumu tēmas tiek izstrādātas valsts pētījumu programmā „Latviešu valoda laikā, telpā un sabiedrībā” (LATS, Nr. VPP-LETONIKA-2025/1-0012).

Annas Stafeckas un Lienes Markus-Narvilas dalību kongresā finansiāli atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte.