Promocijas darbu zinātniskā doktora grāda iegūšanai humanitārajās un mākslas zinātnēs aizstāvēs Ieva Zepa

Temats: „Folklora un kristietība 20. –21. gadsimtā: Stirnienes draudzes piemērs”

Darba zinātniskā vadītāja – profesore Janīna Kursīte-Pakule 

Recenzenti:

Pētnieks Ingus Barovskis, Latvijas Universitāte

Asoc. profesore Angelika Juško-Štekele, RTU Rēzeknes akadēmija

Profesore Maija Burima, Daugavpils Universitāte

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā un LU Humanitāro zinātņu fakultātes 304. telpā.

ANOTĀCIJA

Promocijas darbs Folklora un kristietība 20.–21. gadsimtā. Stirnienes draudzes piemērs ir divu Latgalē cieši savijušos pasaules redzējumu (folkloras un kristietības) atspoguļojums gadsimta garumā. Savdabīgā dzīves un kultūras telpa ir Stirnienes apkaimes materiālais un nemateriālais mantojums, viens no latgaliskās un katoliskās identitātes stūrakmeņiem šajā apvidū. Pētījumā analizēta un interpretēta lokālā folklora, tautas dievbijības senākās un mūsdienu izpausmes, paaudzēs pārmantoto folkloras paražu, ticējumu, tautas medicīnas un maģijas elementu klātbūtne, materiālie artefakti. Darbā akcentētas svarīgākās tematiskās līnijas un raksturots tēmas kopējais aptvērums – Stirnienes tradīcijas folkloras un katolicisma kontekstā, kā arī šo kultūrslāņu mijiedarbe ārējo faktoru – politisko, ekonomisko, sociālo, Baznīcas uzstādījumu – ietvarā. 

Promocijas darba mērķis ir interpretēt folkloras un kristietības mijiedarbību Stirnienē, noskaidrojot tradīciju pārmantojamību, sinkrētisko raksturu un nozīmi kopienas identitātes veidošanā. Pētījumā izmantota biogrāfiskā un dzīves rakstības pieeja, kontekstuālā izpētes metode un autoetnogrāfiskās metodes elementi, gadījuma analīze, kā arī līdzdalīgais novērojums un kvalitatīvās intervijas. Autore veikusi lauka pētījumus Stirnienes draudzē vairāku gadu desmitu periodā, dokumentējusi vairāk nekā 60 tradīcijas nesēju dzīvesstāstus un pierakstījusi kopumā 100 personu mutvārdu liecības, papildinot tās ar arhīvu materiāliem un personīgajiem vērojumiem. 

Darbs strukturēts piecās nodaļās: teorētiskās un metodoloģiskās nostādnes, Stirniene vēsturiskā kontekstā, bēru ieražas, tradicionālie tautas garīgie dziedājumi (mirušo ofīcijs un maija dievkalpojumu dziedājumi pie krusta) un kristietības un tautas priekšstatu sinkrētisms praksē. Balstoties pētījuma praktiskajā daļā – lauka pētījumu materiālos, apkopota un sistematizēta rakstiskajos un mutvārdu avotos pieejamā informācija par tradīcijām, kur saskaras pagāniskās ticības un katolicisma elementi, atklājas teicēju dzīves redzējums un vērtību sistēma, arī mūsdienās sastopamā neapzinātās mītiskās domāšanas daļa. 

Darba zinātniskā novitāte izpaužas tautas dievbijības daudzslāņainības un sinkrētisma analīzē vienas lokālas kopienas kontekstā, dokumentējot un interpretējot folkloras un reliģijas saskarsmes piemērus. Pētījuma rezultāti paplašina latviešu folkloristikas pētniecības lauku, sniedzot pienesumu nemateriālā kultūras mantojuma izpētē un saglabāšanā. 

Neraugoties uz globālajām vēsturiskajām kolīzijām 20. gadsimta gaitā un uz 21. gadsimta sākumā ienākošajām pārmaiņu tendencēm, kā folkloras paražās, tā tautas dievbijībā sakņotās un pārmantotās tradīcijas Stirnienes apkaimē neiznīkst, bet turpinās jaunākajās paaudzēs. Pētījuma rezultāti apliecina, ka tautas dievbijība Latgalē nav reducējama kā margināla parādība, bet ir būtiska kopienas dzīves sastāvdaļa, kas veido tiltu starp pagāniskajiem un kristīgajiem priekšstatiem, starp mutvārdu tradīciju un Baznīcas institucionālo kultūru. 

Promocijas pētījums apliecina, ka, savstarpēji ietekmējoties un paturot zināmus elementus, ir iespējama kristietības un tautas tradīciju veiksmīga līdzāspastāvēšana, vairākos gadījumos laika gaitā organiski satilpstot vienā tautas dievbijības tradīcijā. Dažkārt apkaimes folklora ir kristietības ietekmēta, katoliskā tradīcija dominē pār folklorisko, bet pārsvarā tautas priekšstatos, domāšanas veidā un sadzīvē tās abas nav pretrunā un ir piederīgas kopīgajai kultūrtelpai un tās iedzīvotājiem, un veido stirniešu lokālo identitāti. Stirnienes draudzes piemērs atklāj, kā nelielas kopienas pieredze iemieso plašākas kultūrvēsturiskas tendences – tradīciju saglabāšanu, adaptēšanu un integrēšanu mūsdienu sabiedrībā.