Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Kā latviešu literatūrzinātnes studenti brauca Ziemeļvidzemi lūkoties
Rūdolfs Kristbergs, Baltu filoloģijas students
03.10.2013

Pašās pēdējās šīs vasaras dienās, 20. un 21. septembrī baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas latviešu literatūrzinātnes virziena studenti kopā ar vairākiem Latvistikas un baltistikas nodaļas Latviešu literatūras vēstures un teorijas katedras pasniedzējiem devās citā – ziemeļu – virzienā, lai izbraukuma seminārā muzeju mācības ietvaros iepazītu novadu, kas Latvijas mākslas un kultūras vēsturē zināms kā kultūras darbiniekiem bagātākais – Vidzemi, un apgūtu vairāku latviešu rakstniecībā milzīgu ieguldījumu devušu rakstnieku un dzejnieku dzīvi un daiļradi no muzeoloģijas perspektīvas, apmeklējot tiem izveidotos memoriālos muzejus.

Izbraukuma semināra laikā tika baudīti ne tikai pēdējo vasaras dienu Vidzemē burvīgie skati un pētīti dažādu muzeju bukleti, plaukti un stendi, bet studenti iepazinās arī ar memoriālo muzeju vadītāju un darbinieku pienākumiem, viņu darbu, atbildību un autoriem, kuru mūžu tie izvēlējušies godināt.

Divās dienās paguvām apmeklēt Bārdu dzimtas memoriālo muzeju „Rumbiņi” Limbažu novada Katvaru pagastā un Vecpiebalgas novadā atrodošos „Saulrietus”, kas ir Kārlim Skalbem veltīts memoriālais muzejs viņa paša celtā mājā, un brāļu Reiņa un Matīsa memoriālo muzeju „Kalna Kaibēni”, kas ir Latvijā vecākais memoriālais muzejs, faniem atvērts jau kopš 1929. gada. Mērojot ceļu no viena muzeja līdz nākamajam, tika iepazīta Vidzemes kultūrainavas un vides savdabība mazpilsētās, muižās, baznīcās un dabas objektos.

Tā kā par minētajiem autoriem bijām mācījušies studiju gaitās, bija ļoti interesanti apgūtās un analizētās dzejas un prozas rindas savienot ar rakstnieku reālo dzīvi, pašiem savām acīm redzēt un ar savu dvēseli izjust parādības, kas iedvesmojušas šīs autoritātes. Redzēt bērzus, kas Fricim Bārdam likuši teikt, ka viņam ir bērza dvēsele. Dzirdēt stāstus un redzēt piemērus tam, cik stipra bija Skalbes un Bārdas mīlestība pret dabu, ka tā nav bijusi tikai viela dzejai, literatūras izpausme, kam nodoties, bet gan dzīves uzskats.

Sevišķi šī reālās un romāna pasaules satuvināšanās bija jūtama, ejot nelielā pārgājienā uz „Kalna Kaibēniem”. Vismaz mani ne uz mirkli nepameta sajūta, ka esmu nokļuvis „Mērnieku laikos” un ka uz viena no daudzajiem pakalniem dzied Liena un kādā pļaviņā pēc darba atpūšas Kaspars. Elementi, kas iedvesmoja autorus vairāk kā gadsimtu atpakaļ, pilnā spēkā jūtami vēl šodien.

„Kalna Kaibēnos” pasniedzēja Māra Grudule iejutās gides lomā un smalkās detaļās studentus iepazīstināja ar Kaudzīšu laika skolu vidi, ar pašu Kaudzīšu pieredzi bērnu izglītošanā un radīja ieskatu 19. gadsimta beigu skolēnu un skolotāju ikdienas dzīvē. Kā klausoties izsaucās muzeja vadītājs: „Uz mata kā pasniedzēja!”

Ar muzeju vadītājiem runājām par viņu darba dzīvi un pienākumiem, ko memoriālā muzeja vadīšana uzliek. Radām ieskatu grūtībās un arī sasniegumos.

Taču šo dižgaru mājas nebija vienīgie iepazīšanas un apskates objekti, ko redzējām. Pirmajā dienā paguvām iebraukt Limbažos un pasveicināt Baumaņu Kārli, kuru sastapām stāvam pilsētas centrā ar uzmestu nelielu kūkumu un klusi dungojam „Dievs, svētī Latviju!”. Tāpat apmeklējām Zilokalnu (kurā, jāatzīst, bija ļoti maz zilo toņu), uzzinājām par tā vēsturi un maģiskajām spējām, turpat arī apraudzījām saskaņā ar leģendām esošo Imanta kapu. Bet mēs zinām, ka Imanta „nevaid miris, bet tikai apburts kluss, no darbošanās rimis, zem Zilā kalna dus.” No viņa kapavietas paveras jauks skats uz kokiem noaugušo Zilākalna nogāzi.

Pasniedzēja Ieva Kalniņa jaunos literatūrzinātniekus iepazīstināja arī ar diskursu par Zilākalna un Vanema Imanta kā motīvu izmantojumu dažādu rakstnieku literārajos meklējumos. Sākot no Andreja Pumpura dzejas līdz Raiņa daudzkārt iesāktām, bet diemžēl nepabeigtām lugām.

Strenčos, Gaujas plostnieku galvaspilsētā (laikā, kad tas vēl bija modē), apskatījām māju, kurā vēl Krievijas Impērijas laikā strādāja dzejnieks (un arī mazlietiņ rakstnieks) Jānis Ziemeļnieks. Uz Gaujas ūdeņiem (patiešām „uz”, jo Gaujas krastā noenkurots jauks plostiņš) pasniedzējs Ojārs Lāms nolasīja nelielu lekciju par šīs pilsētiņas rašanos un krāšņo pagātni. Tāpat tuvāk apskatījām Ziemeļnieka gaitas Strenčos un no pasniedzēja Viestura Vecgrāvja uzzinājām daudz interesantu faktu par dzejnieka privāto dzīvi.

Alūksnē viesojāmies Ernsta Glika Bībeles muzejā. Šajā pilsētā muzejs sev izraudzījies mājas, jo tieši dzīvodams Alūksnē, 17. gadsimtā Gliks pārtulkoja Bībeli latviešu mēlē. Muzeja krājumā ir vairāk nekā 220 Bībeļu, to vidū – pirmā, 1694. gadā izdotā Bībele latviešu valodā. Pārbaudījām savas zināšanas vecās drukas lasīšanā. Izrādījās – esam aptuveni trešie labākie. No filoloģijas zinātnieka viedokļa – kauns, bet no sportista skatupunkta – bronza. Un ar bronzu var lepoties. Paguvām iemest aci arī Bībeles muzejam blakus esošajā luterāņu baznīcā. Šī klasicisma stilā veidotā ēka celta laikā no 1781. līdz 1789. gadam. Par spīti apdraudējumam, ka vēlās stundas dēļ kuru katru brīdi ieslēgsies signalizācija, dievnama uzraudze labprāt izrādīja baznīcas telpas un tās grezno altāri.

Pirms brauciena pa šaursliežu dzelzceļu ar „Mazbānīti” uz Stāmerienu izbaudījām Alūksnes Jaunās pils krāšņumu. Pils celta laikā no 1860. līdz 1864. gadam angļu neogotikas stilā. Lai gan nozīmīgajam kultūras objektam pāri nodarījuši gan tās pēdējie īpašnieki, gan somu un igauņu karavīri, kas Brīvības cīņās Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā cīnījās pret padomju un vācu armijām, vismaz ārēji pils saglabājusi daudz no sava krāšņuma un iespaidīguma. Par pili un tās vēsturi smalki zināja stāstīt pasniedzējs Vecgrāvis.

Otrajā izbraukuma lekciju dienā devāmies vizītē uz Stāmerienas ezera krastā esoošo Stāmerienas pili, kurā, par spīti dažādiem šķēršļiem, kopš neatkarības atgūšanas laika turpinās neatlaidīgi atjaunošanas darbi. Šajā pilī kādu laiku uzturējās tās īpašnieces Aleksandras von Volfas draugs un vēlākais vīrs – itāliešu rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza. Lai gan 1905. gadā pils tika nodedzināta, jau 1908. gadā tika pabeigti tās atjaunošanas darbi. Pēc atjaunošanas tā ieguva neoklasicisma un jūgendstila iezīmes.

Stāmerienā apmeklējām arī Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcu, kas celta 1902. gadā un salīdzinoši nesen piedzīvojusi vērienīgus restaurācijas darbus. No sākotnējās baznīcas palikušas tikai divas savdabīgas ikonas, kas mulsināja pasniedzēju Lāmu, jo tās neatbilst pareizticīgo Bizantijas mākslas stila kanoniem.

Izbraukuma nodarbību pēdējais posms veda cauri Gulbenei, kur apskatījām vienīgo Mārtiņa Lutera statuju Baltijā, uz Ranku un Vecpiebalgu.

Bez minētajiem apskates objektiem redzējām arī daudz citu varbūt ārēji necilu un nezinātājam grūti pamanāmu, bet nozīmīgu pieminekļu, ēku, objektu, dabas parādību, cilvēku un dzīvnieku.

Sevišķi jāpiemin docenta Oto Čakara kapavietas apmeklējums. Šis vīrs latviešu literatūras pētniecībai un latviešu filologu jaunās paaudzes izglītošanai veltījis 25 savas dzīves gadus un sniedzis neaizstājamu ieguldījumu baltu filoloģijas zinātnes attīstībā Latvijā. Galvenais Oto Čakara pētījumu lauks bija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, kas cieši savijas ar mūsu izbraukuma galamērķi. Savās atmiņās par docentu dalījās gan pasniedzēja Ieva Kalniņa, gan pasniedzējs Viesturs Vecgrāvis. Svarīgi neaizmirst cilvēkus, kas daudz darījuši tajā izpētes laukā, kurā darbosimies arī mēs – jaunie literatūrzinātnieki.

Tas bija izglītojošs, izklaidējošs, daudzpusīgs, melanholisks un sirsnīgs ceļojums Latvijas un cilvēku, kas to centušies darīt skaistu, vēsturē. Divas dienas pašās vasaras beigās, lielisku laikapstākļu un sabiedrības kompānijā.

Lai atskats uz izbraukuma semināru gūtu plašaku izvērtējumu, palūdzu iespaidos par to dalīties dažas no brauciena dalībniecēm.

Kristiāna Kuzmina par piedzīvoto saka:
„Vispatīkamākie iespaidi tika gūti divu mūsu dižgaru muzejos – maigā dzejnieka Friča Bārdas mājās un klusuma burvja Kārļa Skalbes „Saulrietos”.

F. Bārdas muzeja vadītāja deva izteiksmīgu ieskatu kā dzejnieka tālākajos dvēseles nostūros, tā arī viņa ģimenes attiecību un darbu tapšanas līkločos. Ar interesi klausījāmies arī viņas pieredzē par muzeja vadīšanu, atmiņā paliks muzeja darbinieku apzīmējums – „vientuļie vilki”, tādējādi liekot saprast, cik daudz pūļu muzeja uzturēšanā tiek ieguldīts.

Skalbes muzejā, kuru viens otrs jau apmeklēja otro vai pat trešo reizi, varējām vērot patiesas rūpes par rakstnieka vērtību saglabāšanu un baudīt mājīgu noskaņu muzeja vadītājas stāstu pavadījumā. Protams, bez ievērības nepalika arī rudens nojausmas dabā, muzeju apkārtnē.”

Liega Vītola:
„Vislielāko iespaidu atstāja Kārļa Skalbes māja – tā ļoti saderējusi ar viņa raksturu un radītājiem darbiem. Arī muzeja darbinieces stāstījums par šo māju un tās iemītniekiem bija saprotams, interesants un viegli uzklausāms.”

Kristiāna Kārkliņa:
„Pārkāpšana rakstnieku kādreizējo mājvietu slieksnim, pieskaršanās tām pašām lietām, kuras tie reiz aizskāruši, ļauj sajust kaut mazliet no viņu radoši eksistenciālās elpas. Tā ir pieredze, kas atver vēl vienas durvis, cauri laikmetiem un paaudzēm uz viņu darbiem.”

Kristiāna Zēberga:
„Šis brauciens bija ļoti iedvesmojošs gan emocionālā, gan intelektuālā ziņā. Apmeklējot Friča Bārda muzeju, Skalbes muzeju „Saulrieti” un Kaudzīšu muzeju „Kalna Kaibēni”, atklāju, cik dažādos veidos var stāstīt par rakstniekiem. Atklāju, ka muzeju darbs nozīmē kaut ko vairāk par faktu iegaumēšanu. Tas ir milzīgs darbs pētīt rakstnieku dzīvi, jo jāpēta ne tikai viņa biogrāfija, bet arī viņa raduraksti, attiecības ar citiem un autora iekšējā pasaule. Bija prieks vērot, ka autoru izpētē ieguldīts tik liels darbs, padarot autora vārdu nozīmīgu ne tikai muzeja darbiniekiem un rakstnieka pazinējiem, bet arī citiem cilvēkiem, kas muzejos var ieraudzīt arī patiesu tā gadsimta gaisotni, kurā autors dzīvojis.”

Aizvadītais mācību brauciens nebija tikai ekskursija – jaunajiem latviešu literatūrzinātniekiem tas bija lielisks un padziļināts ieskats rakstnieku dzīvē, kas noteikti palīdzēs izpratnes veicināšanai, rakstot dažādus zinātniskus un populārzinātniskus darbus par šo rakstnieku dzīvi un darbiem, par attiecībām starp šiem abiem lielumiem. Uzzinātais arī palīdzēs labāk izprast šo autoru darbos ierakstītās idejas un domas. Saskatīt lietas no viņu skatupunkta. Tā kā ne viens vien baltu filoloģijas programmas beidzējs savu karjeras ceļu iegriež muzeju pasaulē, tad zināšanas par to, kur meklēt vairāk informācijas un priekšstats par to, kāda ir muzeju darbinieka, vadītāja, sevišķi – memoriālo muzeju – dzīve, darba pienākumi un svētības lieti jo lieti noderēs.

Skatīt fotogaleriju